tā un šā

par mīļvārdiņiem

galvenā varone

ir maza, pavisam baltu lapu burtnica, kura stāv manā plauktā jau sen.
pa šo laiku, tai plauktā pievienojusies vēl viena pavisam baltu lapu burtnīca.
cietu vāku baltu lapu kladīte. (tikpa mīļa kā mammas bērnības grāmatiņa, uz kuras uzzīmēta vāverīte Čadīte)

bet. redz ko es tev pateikšu, esmu atradusi no runāšanas burtnīcā. pat tā, kā kad no runāšanas sevī arī.
vēroju. novēroju. pavēroju. viss. kādreiz atceros, padomāju. bet tā, ka nu tikai būtu ko teikt par šo novērojumu, tā man nava.
no runāšanas ar citiem nav bijis jāatrod, jo to es tāpat pamaz daru. un darījusi esmu tā vienmēr.
un pati lielākā mana mazrunāšanās maratona izaicinātāja ir pretī sēdošā darbabiedrene. nu jau gadi 5 esmu izturējusi, neatklājot nevienu īpašo sīkumu par savu ārpusdarba dzīvi. un neielaižoties apcerīgās sarunās par ikdienības slogu vai kaut kā tamlīdzīgi. un kā man tas patīk.



neprasās viedokļa apskaņošanas. un arī neprasās klausīties, ko daudzi citi saka par man sen zināmām:) lietām. lieka vārīšanās un ētera piesmiešana.

bet kādreiz mani ļoti uzrunāja balta lapa. likās, ka skaistāka nekā nudien nevar vairs būt.
un joprojām patīk.
jo skaistāka nudien nekā nevar būt:)

varbūt mazlietiņ skaistāka, kad tajā ar īpaši smuku melnu tušas pildspalvu ieliek punktu.
vai, kad ar īpaši smalku tušas pildspalvu iezīmē ķiņķēzu.
un tas ir tik pat skaisti, kā piesnidzis lauks. balti piesnidzis lauks ziemas priekšpusdienā, kad pat saule piemiedz acis. balts piesnidzis lauks, svaigā sliedē nopēdots, kādam līgani čāpojot pāri, uz viņu malu...
pasaules maliņu.
vai tas pats baltais sniega lauks ar kupenā nosnigušu siena gubiņu piramīdiņām, izkaisīti izkārtotām tālejošā, lbi novērojamā  perspektīvē. lielāks, liels, mazāks, maziņš, pavisam sīks.
tāds lauks bija ceļā uz Vecpiebalgu. fotoaparāta nebija līdzi. iedomājies nu, kā tas izskatās, pats.

maza pelēka kladīte

skičuburtnīca

tad nu lūk ko.
kādreiz, pirms gadiem pieciem(nu jau) aizsāku blogerēšanās ne visai augšupejošo karjeriņu tolaik aktuālākajā runātāju-savas dzīves-aprakstītāju un savus skatpunktus reprezentējošo paradīzē klab.lv jeb sviesta cibā. tolaik, visdrīzāk, vientulības un "lauztās priedes" sajūtiņas dziļi (ie)dzīta, pa laikam gremdējos atmiņās par bijušo un bijušo:)un zaudēto, kas, lieki piebilst, atsaucās visos ierakstos, kas radās skatoties uz pasauli no kastītē sēdošas vērotājas pozīcijas, kas izlaista caur jūtelīgo prizmu:)
negribētos lieki propogandēt, ka esmu mainījusi šo skatpunktu, taču vismaz vēlme ir sākt publiskot jaunu lapusi- dzīves svinēšanas dienasgrāmatiņā...
varbūt šo vēlmi pastiprināti rada baltā baltā pasaule manā tuvākajā apkārtnē, bet varbūt, es pati esmu baltāka kļuvusi...