šodien

gaiss

gaisam piemīt atmiņa, vai vienkāršāk- gaisam piemīt smarža.  un smaržai piemīt atmiņu raisoša īpatnība.

tā, piemēram, auksts, pat dzestrs āra gaiss ar dūmu piesmaržu tikko kā ienes datoru un cilvēku elpu piesildītajā telpā bērnību.
tāda smarža piemita ziemām, kad dzīvoju mazajā ceļmalas ciematiņā ar trim jaunajām mājām un bērnudārzu piekalnē, aiz kura stiepās bērzu birztala, mežiņš, taciņa mežā un tur, savukārt, zināju esam zirdziņu fermu un kaut kur tur arī kolhoza kukurūzas lauku un zirņus. Toreiz vēl aiz "tā lielā meža" bija tikai tas, ko bērna acis zināja redzējušas īsajos "pierajona" pārgājienos un "pagalma" puiku stāstos... bet ne par to, par smaržu, kas tikko, pirms mirkļa ienāca manā logā. Tās bija īsas ziemas dienas ar spilgtu sauli dienas pašā vidū, un, jo īpaši spilgtu īsi pirms norietēšanas. Ziemas dienas ar izbrienamu sērsnas kapuci pār tuvējiem laukiem, stirnu pēdām cauri eamā šosejas piemežiņā, apdeguļu piparkūkām sīku eglīšu zemākajos zaros, ko kārām meža zvēriem ziemassvētkos, ejot pie vecmāmiņas otrā kolhozā,  . Ziemas, kad mammas adītās vilnas bikses, kas mazajās viegla xveida kājelēs uzņiebtas, aplipušas sīkiem sniega bumbuliem no šļūkāšanas piemājas veļas karamajā sīkkalnītē, kad rociņu locītavas džinkstošas no aukstuma, pikojamajam sniegam pakļūstot kailajā vietā starp pašļukušajiem cimdeļiem un mētelēnu. Ziemas dienas, kurām ir svaigi mazgātas veļas smarža, kad tu abām rokām bikli saņem stingu lielformāta palagu, dvieļu, bikšu un tēta flaneļa kreklu formas un tās tādas pat- sasalušas un sastingušas, kā no šņores noņemtas, nes mājup, kur tās siltuma skartas saļimst, pārvērsdamās pavisam parastā drēbju kaudzē... Ziemas dienas, kas smaržoja pēc svētdienu pēcpusdienslaika, kad nopakotā alumīnija kanniņā- velkamā ragutiņās pāri pār laukiem, vēlāk pašmāju lielajā katlā kūļājās bagātīgi cūkas abēdu skābie kāposti, citreiz saldās melleņu vai sāļās un lielākās, ar gaļas krimslīšu mērci ēdamās kartupeļu klimpas, gardais rupjmaizes kārtojums AM-BRO-ZIJS... Ziemas dienas ar mazliet izstaigājama garlaicīguma, kad neizdodas pagalmā sastapt neviena cita spēļojama un pārlieku auksts arī... tāpēc iet atpakaļ, siltumā, kur mamma šiverējas pa virtuvi, tur pārtikas glabājamā skapī izcilājami miltu maišeļi, iebāžamas roķeles putraimos, kaltētos zirņos, pupiņās un kaņepēs, turpat arī iekārojamais sakusušo krāsaino ledeņu maišelis, no kura kāds "stikliņš" tiek noskrubināts pa laikam, tur rindās kārtojas arī saraknraibās skārda kastes ar  dīvainajiem uzrakstiem PUC, CAXAP, KOFE, MAHHA, vislabāk patīk saturs kasītē ar nosaukumu-  HER-KU-LESS- tā klusi pie sevis izlasu, lai droši zinātu, kā jāizlasa skaļi... . Ziemas dienas mazliet pieaugušākai, traucoties tuvējā mežiņa trasē uz slēpēm, tad ar vēlīno sauli mājup- pārgurušai, knapi slēpes līdzi velkošai, šļūcošai izvēlēties īsāko ceļu līdz šķūnītim pāri grāvim, koka slēpītei trrrrkšķ...pārlūztot grāvja mānīgi piesnigušajā dziļvagā...
tādas, lūk, smaržai atmiņas. bet sniegs vēl nav bijis un auksta, barga ziemas ar' vēl tikai nāks... tikai balts sirmums šorīt rudenīgās zāles deniņos.

kulturāliju izvētīšana jeb parastas meitenītes kultūrmēnesis.

SKAŅU MEŽS-pirmā diena panteresanta, var atrast ritmus, kam šūpoties līdzi, var atrast paziņas un vairāk, kā tikai paziņa, līdz ar ko pasākums iegūst izteiksmīgāku jēgu šaja plānā... nu, bišķi patika Mujuice, lai arī ieradies tikai viens sastāva dalībnieks ar datoru un sintezatoru(tāds arī bija?) , kaut kas vēl patika, sākumā esītim līdzīgais transveidīgums un tehno uz dzīviem instrumentiem izpildīts bet tad ieslīgst rutīnā un cik tu ilgi stāvēsi un klanīsi galvu? iegaumēt mākslinieku vārdus un nosaukumus šādā te pasākuma neredzu jēgu...tāpēc, vienīgais, ko atminos ir Mujuice, jo tas jau mājā tika noskatīts kā simpātiskākais no dalībniekiem... + patīkami, ka īsi pēc trijiem uz mājupejamās Mierielas paralēles Takā vēl dod tēju, laid arī paguris bārmenis paziņo, ka tā ir dīvaina vēlme, jo šajā laikā parasti  tur ienāk, lai ātri ātri piedzertos...
Otrā diena vieš iespaidu, ka pasākums paredzēts nedaudzajiem atnākušajiem depresijas entuziastiem. patika arī jauiegūtas paziņas doma- "iedod latvietim krēslu un viņš sēdēs" , bet principā, viss, ko pie tā dziļi izjustā un kaula smadzenēs bakstošā aizkapa džčīī, īī un smagnēja puantilisma tehnikā izpildīta, ar kaku zīmētā melna akas cauruma, vai ziemīgā pamestā šķūņa durru čīkstoņā un nomaldījušos miglas garaiņu fõna varēja darīt, ir vāļāties pa zemi ar pārgrieztām vēnām, ja vēlaties izteiksmības...
atmošanās brīdī mazliet iepriecināja apvienība ar čellu priekšplānā un balsi(vismaz kaut kāda dažādība), mirklī, kad izgājusi uzpīpot aizkavējos melnā blakuspagalmā, konstatēju, ka daudz lielāku gandarījumu man sniedz klusa stāvēšana blakuspagalmā, kur mazāk var dzirdēt virsskaņu nākošu no pasākuma telpām, un tad man ir gana, ar savu vellapēdu pazūdu izplatījumā... svētdienas pēcpusdienā konstatēju arī, ka skaņu mežam pierakstāmas notis sniedz Andrejostas mola apmeklējums, kas ir daudzskanīgs ar saviem strādājošajiem dokiem, tikšķis, piesitines, kuģa bazūnīgā taure atbalsojas ūdeni, vilciena sastāva atsitiena troksnis progresīvā secībā- pēdējā vagona pagrūšanās trīsa pret nākamo secīgi iziet cauri ikvienam rindā esošajam...

BALTĀ NAKTS- skrējiens cauri Rīgas centrum/tram un teju vai iemigšana Vidzemes tirgus gaļas paviljona muzikālajā pavadījumā. daudz staigājošas tautas, pārāk "dziļa" un meditatīva mūzika Anglikāņos un tirgū.

survivalkite četri stāvi riņķveidīgā kustība uz augšu un leju. aizķeros padomijas melnajā telpā, aizķeros mazajās, sīkbūtņu piepildītajās kastītēs ar pārizgudrotajiem nosaukumiem.. aizķeros senā klasesbiedrā.
tad pamanu- par daudz cilvēku.par daudz.
pēc velosipēda, jo kājām jau nevar visu apskrite.
 uz tirgu... nevaru palikt, nevaru uzkavēties, jāiet, jāiet. man jāiet. nevaru pieķerties, aizķerties aiz šīm skaņām. jāiet.
Anglikāņu baznīcas meditatīvā tumsa ar pāris klavieru trinkšķiem nepiesaista. pasēdi, padomā..
nevaru uzkavēties. jāiet, jāiet.
stacijas tunelis, kaut kas uzrunā, meitene dīdžejojošā vairāk kā mūzika. uzrunā arī nesen jauniegūta paziņa.
jāiet, jāiet. nevaru uzkavēties. ejam.
Spīķeri caurskrējienā.
paziņai uz vilcienu, man arī kaut kur jāiet, jāiet.
uz tirgu, uz gaļas paviljonu. mirdzumiņš ekrānā, labs pamats zem kājām. sēdē, atgulties, gulēt.
pēc tam jāiet. nekas nesaista.

sapņi

vai sapņi ir tikai sapņi, vai tomēr zemapziņas spogulēšanās apziņas izlietajos ūdeņos?
tā es pamostos nos-noskūpstīta. lapa no rīta. čmokī!

tā un šā

par mīļvārdiņiem

galvenā varone

ir maza, pavisam baltu lapu burtnica, kura stāv manā plauktā jau sen.
pa šo laiku, tai plauktā pievienojusies vēl viena pavisam baltu lapu burtnīca.
cietu vāku baltu lapu kladīte. (tikpa mīļa kā mammas bērnības grāmatiņa, uz kuras uzzīmēta vāverīte Čadīte)

bet. redz ko es tev pateikšu, esmu atradusi no runāšanas burtnīcā. pat tā, kā kad no runāšanas sevī arī.
vēroju. novēroju. pavēroju. viss. kādreiz atceros, padomāju. bet tā, ka nu tikai būtu ko teikt par šo novērojumu, tā man nava.
no runāšanas ar citiem nav bijis jāatrod, jo to es tāpat pamaz daru. un darījusi esmu tā vienmēr.
un pati lielākā mana mazrunāšanās maratona izaicinātāja ir pretī sēdošā darbabiedrene. nu jau gadi 5 esmu izturējusi, neatklājot nevienu īpašo sīkumu par savu ārpusdarba dzīvi. un neielaižoties apcerīgās sarunās par ikdienības slogu vai kaut kā tamlīdzīgi. un kā man tas patīk.



neprasās viedokļa apskaņošanas. un arī neprasās klausīties, ko daudzi citi saka par man sen zināmām:) lietām. lieka vārīšanās un ētera piesmiešana.

bet kādreiz mani ļoti uzrunāja balta lapa. likās, ka skaistāka nekā nudien nevar vairs būt.
un joprojām patīk.
jo skaistāka nudien nekā nevar būt:)

varbūt mazlietiņ skaistāka, kad tajā ar īpaši smuku melnu tušas pildspalvu ieliek punktu.
vai, kad ar īpaši smalku tušas pildspalvu iezīmē ķiņķēzu.
un tas ir tik pat skaisti, kā piesnidzis lauks. balti piesnidzis lauks ziemas priekšpusdienā, kad pat saule piemiedz acis. balts piesnidzis lauks, svaigā sliedē nopēdots, kādam līgani čāpojot pāri, uz viņu malu...
pasaules maliņu.
vai tas pats baltais sniega lauks ar kupenā nosnigušu siena gubiņu piramīdiņām, izkaisīti izkārtotām tālejošā, lbi novērojamā  perspektīvē. lielāks, liels, mazāks, maziņš, pavisam sīks.
tāds lauks bija ceļā uz Vecpiebalgu. fotoaparāta nebija līdzi. iedomājies nu, kā tas izskatās, pats.